← Uz sākumu

Par ceļa rādīšanu

2004. gada 26. maijā, 2 komentāri

Iet puisis caur mežu. Kā jau pierasts - apmaldās. Iet tāļāki, ierauga - opā, uz ciņa sēd onka. Vecs tāds, bet nu no skata vieds bez gala.

Mūsu puisis tad nu izlemj uzdot savu jautājumu.

- Onkulīt, a onkulīt, kur ir tuvīnais ciemats?

Uzrunātais visgudrām acīm paverās puisietī, izņem no mutes pīpi, paberzē bārdu un sāk savu sakāmo:

- Tad nu tā, jaunais cilvēk. Iesi taisni. Tur būs magoņu lauks. Uzreiz aiz tā - runājoša upe...

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar hurry

2004. gada 27. maijā, plkst. 08:40

Nevis magoņu, bet kaņepju!

Gravatar Benvenuto

2004. gada 27. maijā, plkst. 10:59

a labs, labs. patiess.