← Uz sākumu

Londona 2008 #2

2008. gada 22. septembrī, 6 komentāri

Pulkstens rāda aptuveni astoņi, kas pēc tēvzemes laika būtu precīzi desmit. Ir sajūta, ka miega ir ticis gana. Satuntulējamies vieglās drēbītēs un desojam uz Notinghilu. Uz Portabello road market. Protams, ka tas tikai un vienīgi Hjū un Džūlijas filmas “Notting Hill” ietekmē.

Neko daudz pa ielām blandīties nenācās. Paejot garām ielas malā skaisti perpendikulāri noparkotam smārtam (jēgas lielas nav, jo jamais cik garš, tik plats), desmit minūšu laikā lēnā gaitā bijām attiecīgās ielas galā, kāri veroties notiekošajā. Apjausma nāca uzreiz. Esam mazliet par agru. Šis tas darbojas, bet lielākā daļa vēl tikai krāmē ārā preci. Antīkas lietas, jocīgas lietas, ēdamas lietas un dzeramas lietas, velkamas lietas, nezināmām darbībām paredzētas lietas un vēl viskautkas. Protams, pa tūristiem domātām cenām.

Paēdām kaut kādā pēc amerikāņu šnites taisītā ēstuvē, kas, kā izrādījās, nebija pareizā doma. Vajadzēja nevis skriet iekšā pirmajā, kuru pamani vaļā esam, bet atiet bik nost no tirdziņa. Tur arī būtu “pareizās” vietas. Vienā brīdī tā arī izdarījām. Rezultātā atklājām paralēlo pasauli - mierīgu dzīvi.

Policists, kurš nesteidzoties septiņdesmito gadu Series III Jaguāra E-Type rodsterim uzkabina klamburu un izraksta rēķinus. Pastnieku, kurš ar saviem pasta ratiem diezgan raiti iznēsā pastu, paspēdams ar visiem parunāties. Britu onku, kuru pavēlākā rīta pastaigā ir izvedis suns. Mazu un tiešām sirdij ne biznesam uzturētu bērnu rotaļlietu veikalu, kurš paralēli ir arī bērnu frizētava ar mikroskopisku friziera stūrīti. Divas vietējās pakistāniešu vecmāmiņas, kuras ielas malā ikdienišķi aktīvi pārrunāja sev vien zināmas lietas. Acīmredzami satikušās, kad viena iet uz veikalu, bet otrā ir jau ceļā mājup. Tas viss vienas mazas dažus simtus metrus īsas ielas apmeklējuma brīdī.

Beigu beigās atgriezāmies uz Portabello st. Cilvēku pa šo laiku ir saradies nesaskaitāmi apjomi. Pārvietoties kļūst aizdomīgi grūti. Tas gan netraucē papriecāties par vietējiem andelmaņiem, kuri gan klusēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. Atšķirībā no saviem brāļiem pavasara dienvidanglijas brauciena laikā netīši apmeklētā ielas tirdziņā Kraistčērčā, kas nofascinēja mūs no galvas līdz kājām ar savu skaļu runāt- un tirgotprasmi.

Vienā brīdī pagājām vēl nostāk. Pie vietēja mēroga baznīciņas satikām vēl vienu vāverīti. Kas raitā solī pa asfaltēto gājēju celiņu desoja no viena krūma uz citu.

Viena no lietām, ko iecienīju, bija smūtiji. Svaigi spiesta ogu/augļu sula pudelītēs ar smieklīgu derīguma termiņu un diezgan nesmieklīgu cenu. Bet ellīgi garšīgi.

Jāpiebilst, ka, lai arī pameklējot tirdziņā varēja atrast arī ko interesantu un nebūt ne dārgu, ir nepieciešams apbruņoties ar pacietību. Vajag apgūt kaulēšanās iemaņas, angļu valodu virs vidējā un tad, iespējams, kaut ko var arī saorganizēt. Nianse viena - liela daļa kaulēties nevēlēsies, jo tepat jau sniedzas cita kaulēties negriboša tūrista roka ar skanoši čaukstošo. Līdz ar ko turpmāk jāseko UL rekomendācijai - jāprovē atrast tādi paši tirziņi, kuri notiek stipri retāk, bet attālākās Londonas daļās vai pat ārpus tās. Ja izdodās uztrāpīt uz tādu, gabdarījums būs stipri lielāks, nekā no tīri uz tūristiem orientēta ielu tirdziņa.

Noskaidrojuši noskaidrojamo, atdevām ceļabiedriem iepirkto, lai to nogādātu viesnīcā, bet paši devāmies uz metro. Plānā bija neprātīgas lietas (ko mēs sapratām tikai pēc tam). Sākumā The Science Museum, pēc tam V&A, bet vakarā aizdoties paklaiņot pa Temzas krastmalu un paķert festivālu.

Nu, sacīts - darīts. Metro iekšiņā! iznākot otrā galā, mazas dislokācijas noteikšanas problēmas, kuras tiek atrisinātas raiti. Zinātne, mēs jau skrienam!

Par neizsakāmu izbrīnu, muzeja ekspozīcija ir par velti. Par maksu ir tikai atsevišķi pasākumi. Piemēram IMAX kinoteātra apmeklējums. Kā jums šķiet, vai man bija siekala un vai tā bija līdz zemei? Stingri ašā solī tika atdota nauda kasierēm, pretīm tika saņemtas biļetes. Jau īsu brīdi pēcāk tās tika uzrādītas kontrolei un up we go. Un tiešām up. Bija jākāpj pa nesaskaitāmām trepēm, pirms nokļuvām relatīvi mazā zālē ar absolūti lielu ekrānu. Tika izsniegtas stereo brilles, nolasīti daži drošības un pašsavaldīšanās noteikumi, līdz beidzot sākās reklāmas. Pēc kurām Keita Vinsleta un Džonijs Deps sāka klāstīt par zemūdens dzīvi.

Ak mana dvēsele. Ak mana sirds. Tas viss vienkārši saplīsa pret to, ka manas naivās cerības uz šo tehnikas brīnumu kā man baudīšanai neliegtu, bija absolūti veltas. Binokulārās redzes neesamība pavisam konkrēti, kā noskaidroju IMAXā, izslēdz jebkādus 3D efektus, kuri bāzēti uz stereoattēlu. Tad, nu, ar interesi skatījos interesantu filmu vulgaris uz paliela ekrāna. Un, protams, ar skumju un teju vai asarainu skatienu šķielēju, kā blakus esošais vēl mazliet mazliet un tīneidžers izmisīgi provēja noķert tepat deguna priekšā peldošās medūzas un citas zemūdens radības. Beigās biju tik tāl pārņemts ar paššaustīšanu, ka vienkārši aizmigu...

Labi. Filma beidzās, tiku pamodināts, devāmies prom. Ekspozīcijas dafiga. Iespaidu daudz un dažādi. Šis tas patika, šo to nesapratu (piemēram, enerģijas ekspozīcijā stendu par nākotnes energoefektīvo dzīvesveidu), šis tas bija ilgi gaidīts, lai ieraudzītu dzīvē (Enigma un tas pats trīskārt nolāpītais IMAX), šis tas uzdzina nostaļģiju (analogās centrāles kross, PDP-8, utt), šis tas riktīgi pārsteidza (valsts ieņēmumu/izdevumu simulators, darbināms ar ūdeni bija vien ko vērts). Bet kopumā iespaidīgi. Atbraucot un lieloties ar to, kur esmu bijis, atradās cilvēki, kas teica, ka sūds tas viss vien ir. Deutsches Museum ir tas īstais, vienīgais, un pareizais. Nez, gadīsies - iegriezīšos. Izskatās, tiesa, superforši.

Diezgan saguruši izlēkšojām no zinātnes muzeja. Pāri pa ielu jau bija redzams nākamais objekts - “V&A” - Viktorijas un Alberta muzejs. Es pat nezinu, ko lai stāsta. Ekspozīcija ir TIK milzīga, ka mēs diezgan raitajā skrējienā diez vai aptvērām pat piekto daļu. Piecdesmit tūkstošos kvadrātmetru ir pastāvīgā ekspozīcija ar ... wait for it ... wait ... četriem ar pusi miljoniem (jā, miljoniem) objektu. Izmisums mūs pārņēma pēc pirmo dažu zāļu apmeklējuma, kad ielūkojāmies kartē.

Nebrīnieties. Mūsu kājas bija beigtas. Protams, tas netraucēja doties pusdienotuves meklējumos. Tādu atradām turpat netālu, kā vēlāk izrādījās, no Harrods. Garšīgākās pusdienas visa Londonas apmeklējuma laikā. Sasodītais steiks komplektā ar pinti Ginesa bija izcili.

Ko tālāk? Vienkārši - meklēt metro staciju. Jo kājas vairs nenes. Un ziniet? Atradām Harrods. Neies takš kaut kam tādam garām! Kājas pār pleciem un iekšā spudūc.

Es varbūt nekādu morālu diskomfortu neizjutu, jo nekad neesmu šaubījies, ka pasaulē ir daudz jo daudz turīgāku cilvēku par mani. It sevišķi, pakatoties uz to, ka ēdienu nodaļā cenas nebūt nav astronomiskas. Pēc nostāstiem biju dzirdējis, ka arī ziemassvētku nodaļā varot iepirkties. Padārgi, bet iespējams. It sevišķi, ja pieņem par faktu, ka dāvanu izvēle ir stipri plaša un oriģināla. Jā, vēl varēju mierīgi atļauties nopirkt kaudzi ar Harrods lācīšiem. Nu, un ar to tad viss arī beidzās. “Kleitiņu meitiņai? Tādu vienkāršāku? Nav problēmu!” Aiz ko lai tādas būtu, ja vienkāršiņa kleitiņa meitiņa maksā tik vien kā 200 mārciņas. “Ratiņus bēbim? Aber, lūdzu! Dikti smuki, ne? Šī ir pilna komplektācija, bet bāzes modelim cenas sākas tikai no pusotra tūkstoša mārciņu.” Starp citu, jā. Rati bija fantastiski smuki un stilīgi.

It kā kompleksu man par to nebija, bet pašsjūta neuzlabojās. It sevišķi mēbeļu stāvā, kurā nejauši ieklīst gadījās. Radās (nepatiess) iespaids, ka tur ar vieglu kredītkartes mājienu var atstāt pusi valsts budžeta. Un aprīkot visu Ministru Kabinetu ar vienu divguļamo gultu.

Žēl, bet man izpalika prieks iepirkt šokolādes un citus kārumus. Salauztām kājām devāmies mājās uz viesnīcu, kur tad arī pavadījām kādu brīdi, līdz bija jāaun kājas atkaliņās un jādipadudapado uz Temzas pusi.

Kā par skādi, mez tur ieradāmies knipucīti (aptuveni stundu) par vēlu. Karnevāls bija beidzies, koncerti bija beigušies (kaut kādas vietēja mēroga tīņu slienu krājējpersonas vēl bija uz skatuves un māja ar roku), liela daļa būdiņu jau bija novāktas vai arī jau tika vāktas nost.

Tas gan nenozīmē, ka tur bija maz cilvēku. To bija dafiga. Kā izrādījās nākamajā vakarā, relatīvos ciparos pašlaik tur bija tukšs kā izslaucīts. Bet no kuramienes mums to bija zināt? Daudz un viss.

Papriecājāmies par dažām performancēm, par dažādajiem cilvēkiem, apēdām sintētiskus (šķiet, ka varēja būt plastikāta) desiņmaizes par apaļām trim māciņām gabalā. Kā gadījās kā ne, ar visām savām pārguruma pazīmēm, bijām nokļuvuši no Vestminsteres tilta līdz Londonas tiltam. Towera tiltu noskipojām un devāmies uz Monument tūbes staciju. Viss. Gana.

A, vot, nekā. Piedzīvojumi neiedzas. Iekāpjam Circle line vagonā, iesēžamies un atiet jūriņā. Braukt vajadzēs kādu gabaliņu. Šoferis pasaka kaut ko informatīvu vienu reizi, pasaka otru reizi. Bet, nu, mēs pieraduši. Kas ta mums. Lai jau runā savā sulā. Beigu beigās vienu pieturu pirms mūsējās viņš paziņo kaut ko, ko mēs varētu nolasīt no lūpām, bet ne no tā, ko viņš nobēra.

Beigu beigās, izrādās, ka viņš paziņoja (atritinot ritināmo atpakaļ, tas tika sazīmēts), ka visi var kāpt ārā, jo dzeltenais maršruts ir pārtapis par rozā un viņš pirms mūsu pieturas metīs pa labi. Ja nu kādam nav pa ceļam, pēc astoņām minūtēm būšot pēdējais dzeltenais vilciens, kurš tad arī sekmīgi mūs visus nogādās tur, kur jānogādā.

Velti piebilst, ka to mēs visu izdomājām stacijā, kura bija vienu pieturu prom no mūsu līnijas - Royal Oak. Tā kā mūsu rīcībā esošā mikroskopiskā Londonas karte tik tālu uz rietumiem nerādīja, nācās gaidīt nākamo vilcienu otrā virzienā, par kuru nebija pārliecības, ka tas varētu ierasties. Sarakstā it kā rakstīts, ka būs-būs, sēdiet-gaidiet, bet pie šādām izdarībām pārliecība nebija sevišķa. Bet, nu, sagaidījām. Maigi rozā līniju strīķējošais pazemes dzelzsceļa brinums mūs nogādāja līdz Pedingtonai.

Te ir mazliet jāattin atpakaļ iepriekšējais brauciens. It kā mēs tajā galā bijām dzīvojušies iepriekšējo reizi. Ar vienu mazu starpību - pa dienu. Vakarā mēs parasti ieradāmies no otras puses. Līdz ar ko nojausma par virzienu, kurā ir mūsuv iesnīca, bija patuvena. No Pedingtonas arī Haidparku tā riktīgi nevarēja saskatīt tumsā. Un, kā jau riktīgs alu cilvēks, es nevienam nolēmu neprasīt padomu.

Beigu beigās pamanījām pazīstamu ceļu. Jā! Ir! Rezultātā mēs izvēlējāmies drošāko metodi nokļūšanai viesnīcā. Iepriekšējo reizi, ierodoties Londonā, mēs nezināšanas pēc izkāpām Bayswater stacijā (kas ir principā blakus viecnīcai) un veicām distanci ar izteiktu līkumu. Šoreiz tas bija kā reizi labi, jo pēc atmiņas varējām ceļu veikt pretējā virzienā. Kas, lieki piebilst, izdevās.

Uz ielām jaunieši, jaunieši un vēlreiz jaunieši. Braukā jaudīgi subāri, ferāri, bentliji un mazie bmw - mini. Ir arī tur tādi. Tiesa, viņiem nav liekams mīkstais uz luksaforiem un tiem dažiem gājējiem. Protams, ieraugot kādu lidojošu brīnumu, kurš to dara pa britu ceļa pusi, šad un tad mazliet nelīmējas bilde un gribās baidīties.

Faktiski diena bija noslēgta ar pārmērīgu asflata patēriņu. Muļķīgi, bet tikai tad es apjautu, ka prātīgi ir dienā ņemt ne vairāk kā vienu tūrisma objektu. Ato sanāk sūdi.

Rītā Griniča. Un Temzas tūre. Un Towers. Haha. Tā mēs domājām.

Tu atbildi augstāk redzamajam komentāram. Atcelt

Gravatar tv

2008. gada 22. septembrī, plkst. 09:50

Itallic birka palika neaizvērta. :)

Gravatar Rado

2008. gada 22. septembrī, plkst. 15:28

parkot perpendikulaari ir veerts taadeelj ka varees izbraukt pat ja tevi ieslodziis citi auto ...

;D

Gravatar Dora

2008. gada 22. septembrī, plkst. 15:57

nu tad paklausās manu komentāru par smartiem.. jo es jau zinu - parkot perpendikulaari ir veerts taadeelj ka varees izbraukt pat ja tevi ieslodziis citi auto! tā lūk! padoms, kā sacīt, bez maksas jums...

Gravatar laacz Autors

2008. gada 22. septembrī, plkst. 17:35

Dora, Latvijā par to var iešķiebt sodu par "neparalēlu automašīnas novietošanu" vai kā nu tur sauca. Man tāds eksemplārs pat kaut kur mētājas.

Gravatar kuksus

2008. gada 22. septembrī, plkst. 21:07

VIspār jau auto ir iespējams ieparkot un atparkot pat ja ir tikai pa 10cm uz abām pusēm